Tulkojumi un citi valodu risinājumi
vācu valodā

1

Noskaidrot cenu / uzdot jautājumu

    (Pievienot dokumentu līdz 20 MB)

    Kvalitātes un konfidencionalitātes garantija, ko apstiprina ISO sertifikāti

    Mūsu projektu vadītāji runā latviešu, krievu, angļu, vācu un poļu valodā

    99% klientu saņem cenas piedāvājumu mazāk nekā 15 minūtēs

    Vairāk nekā 3000 valodas speciālistu un dzimtās valodas runātāju

    Vairāk nekā 98% klientu mūs labprāt ieteiktu saviem draugiem un partneriem

    Mūsu birojā katru gadu tiek iztulkoti vairāk nekā 16 miljoni vārdu

    RISINĀJUMI, KURUS VISBIEŽĀK NODROŠINĀM NO/UZ VĀCU VALODU:

    VALODU KOMBINĀCIJAS:

    latviešu–vācu; vācu–latviešu; igauņu–vācu; vācu–igauņu; lietuviešu–vācu; vācu–lietuviešu; krievu–vācu; vācu–krievu; poļu–vācu; vācu–poļu; ukraiņu–vācu; vācu–ukraiņu; čehu–vācu; vācu–čehu; somu–vācu; somu–vācu; spāņu–vācu; vācu–spāņu; franču–vācu; vācu–franču; itāļu–vācu; vācu–itāļu; dāņu–vācu; vācu–dāņu; zviedru–vācu; vācu–zviedru; norvēģu–vācu; vācu–norvēģu; angļu–vācu; vācu–angļu u. c.

    VĀCU VALODA FAKTOS

    Vācu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimes rietumģermāņu valodu grupai. Tās pirmsākumi meklējami īsi pirms mūsu ēras 1. gadsimta, kad uz Eiropas vidieni no dienvidiem ieradās ģermāņu ciltis. Vēlāk ģermāņu pamatvaloda sadalījās trīs šīs valodas reģionālajās formās: ziemeļģermāņu, austrumģermāņu un rietumģermāņu. Gadsimtu gaitā no rietumģermāņu valodas attīstījās mūsdienu vācu, nīderlandiešu, frīzu, luksemburgiešu, afrikandu, skotu un angļu valoda.

    Mūsdienu vācu valodas attīstības vēsturi var iedalīt trīs periodos: 1. senvācu valoda (ap 750.–1050. gadu mūsu ērā) 2. vidusvācu valoda (1050.–1500.) 3. modernā vācu valoda (no 1500. gada līdz mūsu dienām).

    Tā ir dzimtā valoda aptuveni 108 miljoniem cilvēku, un pēc šā rādītāja tā ir desmitajā vietā pasaulē. Taču vācu valoda ir visizplatītākā dzimtā valoda Eiropas Savienībā.

    Vācu valoda ir valsts valoda vairākās Eiropas valstīs: Austrijā, Lihtenšteinā, Luksemburgā, Šveicē un Vācijā. Citviet Eiropā lielas vācu valodā runājošas kopienas dzīvo Beļģijas austrumos, Dānijas dienvidos, Francijā (Elzasas reģionā) un Itālijas ziemeļos.

    Vācu alfabētu veido 26 latīņu alfabēta burti. Burti ar umlautu (ä, ö, ü) un ligatūra ß alfabētā netiek iekļauti. Umlauts jeb diakritiskā zīme rāda patskaņa palatalizāciju jeb tā mīkstināšanu. Ligatūra esszett ß ir divu burtu „s” un „s” apvienojums vienā simbolā.

    Vācu valodā visus lietvārdus raksta ar lielo burtu. Pirms lietvārdiem izmanto artikulus, kas norāda, kādai dzimtei konkrētais lietvārds pieder. Sieviešu dzimtes lietvārdu atzīmē ar artikulu „die”, vīriešu dzimtes lietvārdu ar artikulu „der”, taču nekatro dzimti ar artikulu „das”.

    Par pirmo grāmatu mūsdienu vācu valodā uzskata Mārtiņa Lutera (Martin Luther) (1483–1546) tulkoto Bībeli, kas iespiesta 1534. gadā.

    Modernajā vācu valodā izšķir divus dialektus: lejasvācu un augšvācu dialektu.

    Lejasvācu dialektā runā Ziemeļvācijas zemienē. Tā attīstību vēsturiski iedala trīs periodos: 1) sensakšu valoda (8.–11. gs.), 2) viduslejasvācu valoda (12.–16. gs.) un 3) jaunlejasvācu valoda (no 16. gs. līdz mūsu dienām). Šajā dialektā runā aptuveni deviņi miljoni cilvēku.

    Augšvācu dialektā runā Vidusvācijas un Dienvidvācijas augstienē. Tā attīstības posmi vēsturiski tiek iedalīti šādi: 1) senaugšvācu valoda (8.–11. gs.), 2) vidusaugšvācu valoda (12.–16. gs.) un 3) jaunaugšvācu valoda (no 16. gs. līdz mūsu dienām). Jaunaugšvācu valoda ir modernās vācu literārās valodas pamatā.

    Valodas kods: ISO 639-1: de.